AA ir mani mainījusi, bet tas notiek tikai tad, ja es to patiesi vēlos.
Man ir 20 gadi un trīs dienas, kopš nelietoju alkoholu, esmu pateicīgs AA, Augstākajam Spēkam un arī sev, un cilvēkiem man apkārt, kas man tik daudz ir devuši šajā ceļā.
Savā ziņā esmu piedzimis eksperimentālā ģimenē, jo mans tēvs pats uzauga bez tēva, bet māte – bez mātes. Tas, ka viņi paši bija auguši disfunkcionālās ģimenēs, protams, veidoja manu bērnību un jaunību. Vecāki izšķīrās, kad man bija pusotrs gads, bet patiesībā nodzīvoja 50 gadus attiecībās “te mēs šķirti, te mēs brīvi”. Bērnību pārsvarā dzīvojos pa svešām mājām, un man radās sajūta, ka es nevienam neesmu vajadzīgs. Dažkārt vecāki mani savlaicīgi nepaņēma no viesošanās pie citiem, citureiz (pēc izglābšanas no slīkšanas) rāja, ka uzvalks tagad gan ir sabojāts! Tēvs daudz dzēra, es izjutu bezspēcību par to, ka mans tēvs ir piedzēries, nokritis sniegā, neceļas, bet es neko nevaru izdarīt, es sev nozvērējos, ka nekad… nekad nebūšu tāds kā viņš un nekad nedzeršu! Mana bērnība pavadīta skarbās dzerošu cilvēku kompānijās, bez mīlestības, bet ar apvainojumiem un pazemošanu. Bija smagi, kad mamma, man mazam esot, gandrīz nomira, diagnoze bija sirds nepietiekamība, bet pēc tam viņa vairs nevarēja lietot alkoholu.
Lai gan piecu gadu vecumā biju nozvērējies nekad nedzert, deviņu gadu vecumā jau pamēģināju alkoholu. Domāju – tagad esmu pieaudzis.
Bērnībā notika arī citi, ļoti smagi un traģiski, notikumi – bojā gāja draugs, es to pieredzēju. Bet visās šādās situācijās vecāku attieksme bija briesmīga – vardarbīga un nežēlīga, gan emocionāli, gan fiziski. Vēlāk no šīm situācijām man radās dažādas patoloģiskas baiļu un naida sajūtas – pret policistiem, pret noteiktu tautību cilvēkiem, ar to vēlāk nācās strādāt, ejot soļus. Tikai pateicoties AA programmai, man ir izdevies atbrīvoties no šīm izjūtām.
Apmēram 12 gadu vecumā – zagt, pīpēt, dzert – tas jau bija pilnīgi normāli. Sāku spēlēt azartspēles un tādējādi nodrošināju sev kabatasnaudu, ja vien vecāki nepaspēja naudu man atņemt. Bija laiks, kad šo bērnības laikā piedzīvoto izmantoju, lai ieņemtu upura lomu, tikai vēlāk atnāca dziļa pateicība par visu, kas man tika uzkrauts, par visu pārdzīvoto, pat par sabojāto veselību, jo, iespējams, citādi es vispār nebūtu sācis AA ceļu. Katram uzkrauj tik daudz, cik spēj panest. Augstākais Spēks vienmēr ir bijis ar mani.
Skaidrības sākumā iegrimu vainas apziņā, neskatoties uz to, ka man bija darīts tik daudz pāri, acīmredzot nepiepildītā vēlme gūt atzinību bija atstājusi ļoti dziļas pēdas manā personībā. Pārāk ilgi es biju vainots pilnīgi visā, pat par to, ka es vienkārši esmu, tāpēc vainas apziņas pārvarēšana bija viens no lielākajiem izaicinājumiem.
17 gadu vecumā sadzēros, sakāvos, un sākās pamatīgas problēmas ar policiju, biju iesaistījies sodāmās darbībās, kuru rezultātā nomainīju skolu. Laime nelaimē, bet šī skola mani reāli izvilka, lai arī tur nebiju nekāds paraugskolnieks. Tam visam pa vidu alkohols bija neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa, tomēr skolu pabeidzu un iestājos augstskolā. Uz eksāmeniem, protams, devos vismaz pohains un turpināju dzert visus studiju gadus.
Lai arī man izdevās izvairīties no iesaukšanas armijā, mans iekšējais bardaks turpināja pieaugt. Es nezināju, kas ir mīlestība, atbildība, bet zināju, kā var izmantot cilvēkus, manipulēt, man nebija pašam savu vērtību. Pat ja man bija draudzene, viņai bija jābūt tādai, lai citiem aizraujas elpa…, ne jau man…
Dzeršanu tagad pavadīja bezfilmas, pēc kurām (pats jau neatceros) nonācu uz tiesājamo sola, neilgi pēc tam mani izmeta no augstskolas, un es sāku strādāt. Nākamie vienpadsmit gadi bija nemitīgas dzeršanas, bezfilmas, sāku meklēt izeju, lai apstātos. Kā jau klasika – meklēju ekstrasensu un burvju palīdzību, bet nekas nepalīdzēja, es dzēru tikai vēl vairāk!
Izgāju rehabilitācijas programmu, noturējos nedēļu, aizgāju arī uz sapulcēm, bet atkal sāku dzert, nezināju, ko darīt ar visām emocijām. Atceros arī to, ka man bija ļoti grūti atgriezties AA pēc kritiena, jo traucēja mana milzīgā lepnība. Izlēmu dzert un nodzerties. Es nemīlēju nevienu un sevi pašu arī nē, es ienīdu pasauli, es biju izaicinājis Dievu visos iespējamajos veidos, bet tomēr pilnīgi nejauši (un es zinu, ka ar Augstākā Spēka palīdzību) es satiku alkoholisma terapeiti, kas man uzdeva vienkāršu jautājumu: “Kāpēc ne AA?” Esmu ļoti pateicīgs, ka mani nemēģināja piespiest vai pārliecināt, nākamajā dienā devos uz AA sapulcēm un paralēli arī pie terapeita. Neko nezināju par “90 dienas – 90 sapulces”, es vienkārši katru dienu gāju uz sapulci. Pēc pieciem mēnešiem atkal norāviens. Ar sapulcēm bija par maz! Diemžēl tajā laikā Latvijā AA vēl bija maz literatūras, nebija soļu iešanas ar sponsoru. Sākt atveseļoties man traucēja gan mans alkoholisms, gan līdzatkarība. Nodzēru vēl divus gadus.
Pienāca diena, kad pilnīgi visi bija mani atstājuši, man vēl bija diezgan daudz naudas, bet tas traģikomiskākais ir tas, ka nebija spēka aiziet pēc alkohola, nebija vairs spēka ar to visu cīnīties. Nokritu ceļos un lūdzu: “Paņem mani vai arī apstādini!” Notika brīnums, un es paliku skaidrā. Lai arī tieksme turējās vēl apmēram gadu, es gāju uz sapulcēm, biju nemitīgā kontaktā ar mūsējiem, nodibinājām jaunu grupu, lai būtu vairāk sapulču. Ļoti daudz laika pavadīju AA, bet es joprojām nezināju, ko darīt ar savām emocijām un pagātnes sajūtām.
Gandrīz gadu nodzīvoju viens pats meža vidū, uz sapulcēm minos 11 km ar divriteni. Tad arī beidzot ieraudzīju, cik skaista ir daba, kāda kārkliem ir krāsa pavasarī, cik neaprakstāmi skaisti mēdz būt saulrieti. Līdz šim biju dzīvojis kā miglā. Šīs visas lietas – AA, daba, vientulība – man palīdzēja atrast ceļu skaidrībā. Visu šo laiku esmu dzīvojis ar AA Divpadsmit soļiem un, protams, savu dzīves izpratni, kur nu bez tās! Bet, kad aizvainojumi ņēma virsroku, sponsors man lika rakstīt tos visu ārā. Ticiet man, pie trīsdesmit sestā septītā aizvainojuma es sev vairs nešķitu tik balts un pūkains. Bet pēc tam jau vēl jālūdzas! Jā, piedošana ir mana izvēle, bet pēc tās es esmu brīvs. AA ir mani mainījusi, bet tas notiek tikai tad, ja es to patiesi vēlos. Es tik bieži teicu – nekad! Nekad nepiedošu tēvam, bet es piedevu. Es virzījos un virzos uz priekšu. Man nav nekāda paraugskaidrība, bet tā ir manējā.
Alkoholiķis J.
Dzīvesstāsts pierakstīts sapulcē “Maratons onlainā”.
Raksta audio versija: