Sava ielas puse. Devītais solis

Viņa domāja, ka ir balta un pūkaina, bet tad ieraudzīja savu nodarījumu patieso dabu.


“Atlīdzinājām šiem cilvēkiem, kur iespējams, izņemot gadījumus, kad tas varēja kaitēt viņiem vai citiem.” (Devītais solis)


Ilgus gadus sevi uzskatīju par ļoti labu cilvēku. Tādu, kas ieklausās citos, ir uzmanīga, izpalīdzīga, jautra, sirsnīga un pieklājīga – “visa balta un pūkaina”. Nevienam pāri nedarīju. Un gaidīju, ka arī citi pret mani tā izturēsies. Jau no agras bērnības. Tomēr nezin’ kādēļ reizēm citi bija skarbi, dusmīgi, negodīgi un neiejūtīgi pret mani. Tie bija vecāki, draudzenes, vīrs, kolēģi, priekšniecība, iestādes, valdība, nejauši satikti cilvēki, arī mani pašas bērni un kaķis. Es to uztvēru ļoti personīgi, un manī uzkrājās dusmas, aizvainojums un pretenzijas. Diemžēl es nezināju, ko ar to visu darīt, jo nemācēju adekvāti paust savas dusmas vai izteikt, kas uz sirds. Es baidījos no konfliktiem un domstarpībām. Man bija bail teikt, ko domāju, vai uzņemties jelkādu atbildību par savu dzīvi un jūtām.


Kad sākās mana aktīvā alkohola lietošana, atklāju, ka alkohols man palīdz justies labāk. Vai, pareizāk sakot, ļauj nejust to, ko jūtu. Visu savu dzeršanas laiku es ar alkohola palīdzību “uzmundrināju” sevi, slāpēju savu aizvainojumu, neapmierinātību, vilšanos un dusmas par to, ka dzīve nav tāda, kādu es to esmu iedomājusies, ka vīrs neuzmin manas domas, ir neuzticīgs, bērni neprot novērtēt manas pūles, kolēģi mani aprunā un apsmej un priekšniecība nenovērtē. Es atradu jebkuru iemeslu, lai dzertu. Un beigās jau arī iemeslu vairs nevajadzēja. Dzēru tādēļ, ka nevarēju beigt dzert. Un mani nepameta doma, ka dzīve ir netaisnīga pret mani. Ka man, tādam labam cilvēkam, tik ļoti neiet. Es nebiju spējīga pamanīt un atzīt, ka arī pati tieši tāpat izturos pret cilvēkiem. Ka man piemīt tieši tādi paši trūkumi, kādus piedēvēju viņiem. Un, ka mana rīcība bieži ir tālu no “laba” cilvēka rīcības. Es ļoti labi redzēju ielas pretējo pusi, tikai ne savu. Jo dziļi sirdī zināju, ka stāvu mēslainē, ko pati biju radījusi. Es neieredzēju sevi, savu dzīvi, to ko nodaru sev un citiem, un nesapratu, kā to apstādināt. Savas bedres dziļumu pirmo reizi pa īstam sāku apzināties, esot rehabilitācijā. Kādas sarunas laikā es psiholoģei pateicu, ka man riebjas vīramāte, jo viņa visu laiku dzīvo un uzvedas kā tāds upuris – viss un visi ir slikti un nepareizi! Un psiholoģe atbildēja, ka varbūt vīramāte man kādu atgādina... Jā, tā bija gan. Un tā biju es pati. Tovakar ilgi raudāju. Pirmo reizi pa ilgiem gadiem skatījos uz savu ielas pusi bez anestēzijas. Bija ļoti sāpīgi, jutu kaunu, vainu un nožēlu. Pa ilgiem gadiem patiesi jutu un apzinājos, nevis uzbūru savā prātā nereālus murgus par sevi vai citiem.


Skaidrs, ka tovakar es tikai mazliet ieskatījos savā ielas pusē, jo redzēt visu es nemaz nevarēju – mans noliegums redzēt patieso sevi vēl bija pārāk liels.


Pēc četriem gadiem AA sadraudzībā sapratu, ka vēl joprojām esmu neapmierināta ar sevi un savu dzīvi. Nedzēru, bet nevarēju teikt, ka justos ļoti priecīga un laimīga. Vēl joprojām šad tad iedomājos, ka dzīve ir netaisnīga pret mani un cilvēki tāpat. Taču nu jau skaidri sapratu, ka tā ir mana atbildība, kādu dzīvi es dzīvoju. Ka tā esmu es, kurai kaut kas jādara labākas dzīves labā, bet es īsti nezināju, ar ko sākt. Biju lasījusi AA literatūrā par sponsorēšanu, ka tas ir ieteikts, lai alkoholiķi paliktu skaidrā un viņu dzīves mainītos. Uzrunāju savas grupas vīriešus ar lielāku skaidrības laiku, prasīju – vai sponsorēs mani. Bet man ieteica meklēt sponsori sievieti, kādu Latvijā tobrīd nebija daudz. Līdz vienā AA pasākumā dzirdēju sievieti, kura stāstīja par savu soļu iešanas pieredzi. Un, ka viņas dzīvē ir notikušas lieliskas pārmaiņas un atgriezies prieks. Es arī to gribēju! Uzrunāju viņu, lūdzu kļūt par manu sponsori, un sāku darbu ar soļiem, kā tas ieteikts AA Lielajā grāmatā.


Iepriekšējos gados, sapulcēs lasot Devīto soli, prātā biju izveidojusi to cilvēku sarakstu, pie kuriem man būtu jāiet un jāatlīdzina nodarītais. Bet, kā lai es viņiem atlīdzinu, ja viņi arī bija man darījuši pāri?! Kur te taisnība?! Tā es domāju, kamēr nebiju uzrakstījusi savu Ceturto soli. Kopā ar sponsori lasot Ceturtā soļa tabulas, es tā pa īstam ieraudzīju savu nodarījumu patieso dabu un savus rakstura trūkumus. Es skaidrāk redzēju savu ielas pusi – negodīgumu, savtīgumu, egocentrismu, patmīlību. Tās nebūt nebija visas manas negatīvās rakstura īpašības. Tomēr es sapratu, ka manas neadekvātās uzvedības pamatā ir mani rakstura trūkumi, nevis es esmu slikta. Tagad es atkal varēju teikt, ka esmu labs cilvēks, bet nu jau apzinoties, ka esmu darījusi daudz ko neadekvātu, sāpinot sevi un citus.


Mans Astotā soļa saraksts bija garš. Un paldies sponsorei, kura mani atsēdināja realitātē, norādot, ka vienai daļai no sarakstā esošajiem cilvēkiem es vienkārši atkal vēlos pierādīt, ka esmu laba, meklējot viņu atzinību, vēloties pat savu nodarījumu atlīdzināšanā būt balta un pūkaina. Ka man jāatlīdzina pašai sev, jo man ir zems pašvērtējums un es necienu sevi. Jā, sev es arī ļoti daudz biju darījusi pāri. Man bija jāmācās būt godīgai pašai pret sevi, teikt “nē”, kad to domāju, jāmācās savas robežas, jāmācās uzņemties atbildību par savu dzīvi visās tās jomās.


Manā sarakstā bija cilvēki, kuri nebija gatavi ar mani runāt vai uzklausīt, vai kuriem nevarēju atzīt, ko esmu viņiem nodarījusi. Piemēram, mans bijušais vīrs. Mēs nekad nerunājām par mūsu attiecībām, es to nemācēju, pēc tam jau vairs nevarējām, jo izšķīrāmies. Vai sieviete, ar kuras vīru man bija attiecības. Pārrunāju šo visu ar sponsori, lūdzu savu Augstāko Spēku, lai es varētu atlīdzināt šiem cilvēkiem. Jo nevarēju to darīt “ar varu”. Rakstīju vēstules, kuras nenosūtīju. Rakstīju visu, ko jutu pret viņiem, ko esmu darījusi, ko cerēju sagaidīt no viņiem. Papildus gāju uz dievnamu pie kāda garīdznieka šo visu pārrunāt. Sākumā šķita, ka tas neko nemaina, tomēr pēc laika ievēroju, ka tas mani vairs negrauž.


Mani paši tuvākie cilvēki – bērni un māte – nemaz līdz galam manis teikto nenoklausījās. Pārtrauca mani pusvārdā un lūdza, lai tik vairs neķeros pudelei klāt. Tagad saprotu, ka attiecībā pret bērniem šī nodarījumu atlīdzināšana nav vienreizējs pasākums. Es vienmēr centīšos būt klātesošāka un mīlošāka nekā sava alkoholisma 15 gados. Centīšos būt māte, nevis uzraugāma piedzērusies sieviete ar trakulīgas pusaudzes uzvedību.


Finanšu parādi man bija pašai pret sevi – dēla studiju kredīts, kuru paņēmu par spīti vīram. To tad arī pati sev atlīdzināju. Bija jāmācās uzņemties atbildību par savām finansēm, jo, laulībā esot, es nemaz nemēģināju būt par to atbildīga. Vainoju vīru, ka mums nepietiek naudas. Pēc šķiršanās ieraudzīju īstenību. Ka es pilnīgi noteikti nemāku rīkoties ar naudu.


Daļa cilvēku, pie kuriem gāju ar savu Devīto soli, atgaiņājās no manis kā no mušas, teikdami, ka viņi nesaprot, par ko es runāju. Tas man ļāva saprast, ka ne visi ir gatavi uzzināt par to, ka man ir bijušas problēmas ar alkoholu, kaut gan viņi bija redzējuši mani dzērušu, redzējuši, kā uzvedos, piedzīvojuši tā sekas. Un, ka man nevajag ar varu šo noliegumu mazināt. Ja sajutu, ka viņi noslēdzas, izvairās, arī es atkāpos. Es biju centusies atlīdzināt, kur vien varēju. Biju centusies novākt savu ielas pusi, vismaz tik tālu, cik ļāva mans tā brīža noliegums. Jo nekur jau nepazuda tie rakstura trūkumi. Viņi ir joprojām. Tikai tagad es tos labāk pazīstu un apzinos, kā to ietekmē rīkojos.


Devītais solis ienesa izmaiņas arī manā dzīvē. Es patiešām kļuvu priecīgāka, mana dzīve izmainījās, jo tajā ienāca brīvība. Brīvība no meliem, no izlikšanās un negodīguma. Brīvība, ko rada apziņa, cik ļoti daudz es varu un spēju darīt savā un citu labā!


Pateicībā Augstākajam Spēkam un AA sadraudzībai –

Karlīna

Raksta audio versija:




Recent Posts

See All