Uzticības atjaunošana – pa vienai dienai

“Tu esi palikusi par pilnīgu egoisti!” teica mana mamma, kad viena mēneša skaidrībā braucu uz AA sapulci, kuras apmeklēju katru vakaru.

Es sāku lietot alkoholu 18 gadu vecumā. Arī pirms tam bija dzeršanas, bet tās bija tik neregulāras (reizi gadā maksimums), ka tās pat neskaitu par alkohola lietošanu. Bet, kad kļuvu pilngadīga, mana dzeršana uzņēma tādus apgriezienus, ko jau no paša sākuma varu saukt par pilnīgu alkoholismu. Dzēru bieži, ļoti bieži – ikdienā, ar iespējamām pāris dienu pauzēm. Man tas asociējās ar ballīti.

Pāris gadu laikā alkoholisms attīstījās līdz regulārai ikdienas dzeršanai, panikas lēkmēm, pašnāvības mēģinājumiem. Kad man bija 25 gadi, ģimene mani jau pastāvīgi vaktēja – sākot ar to, ka brauca pie manis pieskatīt, lai nenomirstu, līdz mūžīgām sarunām ar mammu, pie kuras tajā laikā dzīvoju. Es redzēju, ko mana dzeršana izraisa otram – izmisumu, dusmas, raudāšanu, kliegšanu, bailes. Un man bija vienalga. Es nezinu, cik bieži mammai bija sev jāuzdod jautājums: “Kur ir mana meita un vai viņa ir dzīva?”

Bet pēc kārtējās dzeršanas un mammas lekcijas nolēmu parādīt viņai, ka es neesmu alkoholiķe. Kā to izdarīt? Aiziet uz AA un redzēt, ka es tur neiederos. Protams, ka patiesība bija gluži pretēja – es ne tikai iederējos, bet arī GRIBĒJU iederēties. Pusgadu vēl neizdevās nostāties uz skaidrības ceļa. Nu, nekādi! Visiem apkārtējiem jau sen bija izsīkusi ticība, ka to spēšu. Bet bija viens ieteikums, kuru vēl nebiju pamēģinājusi, – apmeklēt sapulces katru dienu. Izlēmu pamēģināt, jo man nebija ko zaudēt. Un AA cilvēki bija diezgan forši.

Tā nu arī skaidrība sākās. Regulāri apmeklēju sapulces, lasīju Lielo grāmatu kopā ar savu sponsori. Bet pamanīju vienu lietu – kaut gan es nedzeru un mainos, neuzticība, kuru izjuta mani tuvinieki, palika. Nemitīga iečekošanās. Jautājumi “Kur esi? Ar ko esi? Cikos būsi mājās?” bija ikvakara pasākums. It sevišķi, ja pēc sapulces vēl paliku ar AA biedriem kaut kur pasēdēt.

Ilgi nevarēju saprast, kāpēc tāda neuzticība. Bet mani mierināja doma, ka tas pāries. AA Lielajā grāmatā ir rakstīts – alkoholiķis izrāpjas no bedres, visu ir nopostījis kā tornado, bet saka – redz, viss ir labi! Un šie vārdi nevarētu būt vēl patiesāki. Jo tiešām liekas – beidzot dzeršana ir apstājusies, tātad viss nu ir labi. Bet tā nav.

Pirmais, kas palīdzēja, bija Trešais solis – ļaut citiem dusmoties un būt kontrolējošiem, ļaut viņiem piedzīvot savas emocijas un lūgt Augstāko Spēku, lai palīdz šiem cilvēkiem. Jo tas, ko es viņiem nodarīju, bija milzīgs posts.

Otra lieta, kas palīdzēja, bija Devītais solis – atlīdzināt. Un mana atlīdzināšana mammai nebija viena tikšanās. “Piedod!” – un viss. Mana atlīdzināšana ir mūža garumā. Būt jaukai, laipnai, pieejamai, mīlošai. Dot un negaidīt, ka dos man. Uzklausīt. Pieņemt. Šīs lietas nav mainījušās kopš Devītā soļa. Es tagad zinu – man atbildība par savām darbībām jāuzņemas uz mūžu.

Šos pašus principus pielietoju ikdienā ar vīru un bērniem. Jā, es bieži kļūstu dusmīga, šķiet, ka mani nenovērtē. Bet es esmu tikai cilvēks, un neviens cits no manis neprasa, lai esmu ideāla. Tas būtu nežēlīgi kādam pieprasīt perfekciju. Bet es varu lēnām mācīties un progresēt. Mēs ģimenē smejamies vairāk nekā agrāk. Mēs strīdamies pareizāk. Mēs mācamies būt klātesoši. Mēs mācamies runāt. Es nesolu būt perfekta, bet šodien varu būt labāka mamma, meita un sieva nekā vakar. Un tas ir viss, ko man vajag – tikai pa vienai dienai.

Anonīms

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.