AA biedrs stāsta, kāpēc visnopietnākie pārbaudījumi viņam ir tad, kad viss ir labi.
Kā bija
Kad ienācu savā jaunajā dzīvoklī, tur viss bija tieši tā, kā biju iedomājies. Es vienmēr sapņoju kādreiz dzīvē noīrēt tieši šādu dzīvokli vecā koka mājā ar logiem uz sētas pusi, netālu no jūras. Desmit minūtes līdz darbam, piecas līdz foršam restorānam, kur sestdienas rītos var iet brokastīs, bet darbadienu vakaros dzert tēju un lasīt biezus romānus. Kad sāku dzīvi šajā pilsētā, zināju – es būšu laimīgs. Man beidzos viss ir – stabila skaidrība, pastāvīgs darbs, alga, iekrājumi, daudz brīva laika un tagad arī skaists dzīvoklis. Nesen dabūju sev svarīgu balvu par sasniegumiem jomā, kurā strādāju. Ko vēl var vēlēties? Varbūt vienīgi gultasveļu – nevis gaišu, bet tumšu.
No veikala atnācu pārguris. Izvēlēties gultasveļu nav viegls uzdevums. Turklāt jau uz ielas pamanīju, ka palags ir pustoni gaišāks par segas pārvalku. Tāds drīzāk tumši, tumši zils, nevis melns. Visu ceļu domāju, vai neatgriezties veikalā un nesamainīt to. No vienas puses – tas ir tikai palags, bet no otras – es iedomājos, kā celšos no rīta un katru reizi, atverot acis, domāšu par to, ka vajadzēja tomēr iet un mainīt. Katru rītu domāšu, ka šis pustonis mani sarūgtina. Kamēr prātoju, man atveda ledusskapi. Saliku tur pārtiku (visas burkas pēc krāsām un lieluma – harmonijai jābūt visur!) un ieslēdzu to. Ledusskapis sāka rūkt un trīcēt. Izklausījās drīzāk pēc veļas mašīnas. Es nobijos – tā kā virtuve ir savienota ar istabu, sanāk, ka man visu laiku nāksies dzirdēt šo briesmīgo troksni. “Tam droši vien jāiesilst,” nodomāju un aizgāju uz veikalu mainīt palagu.
Kad atgriezos, ledusskapis joprojām skaļi sarunājās ar manu dzīvokli. Tas turpinājās līdz pašam vakaram, bet naktī es nevarēju aizmigt, gūglēju visu par ledusskapjiem un sapratu, ka man vajag citu, daudz klusāku. Taču man negribējās iet uz veikalu un skaidroties, ja nu pārdevēja padomās, ka esmu vienkārši nedaudz traks. Mierināju sevi, ka pie visa taču var pierast. Tuvākajās pāris dienās apstaigāju kolēģus – gāju it kā ciemos, bet patiesībā centos paklausīties viņu ledusskapjus. Tie noteikti bija klusāki par manējo. Šad tad es uzdevu viņiem jautājumu – kā jums dzīvojas kopā ar ledusskapi, vai netraucē? Vēl dažas naktis es pavadīju dusmās uz ledusskapi, veikalu, likteni. Nedaudz iesmēju par epopeju ar palagiem (kā es varēju būt tik stulbs un sīkumains) un nolēmu ledusskapi tomēr mainīt.
Šeit nestāstīšu visu (kā es mainīju arī otro ledusskapi, jo nebija gana labs, kā es kliedzu uz pārdēvēju, lai to vienkārši izvāc no mana dzīvokļa: “Man nevajag nekādu naudu atpakaļ, vienkārši savāciet, tas mani dzen izmisumā!”), jo pēc mēneša dzīve normalizējās (trešais ledusskapis bija ideāls partneris – kluss un pacietīgs). Es gulēju mierīgāk un varēju pieķerties jautājumam, kādu kalendāru labāk pielīmēt pie jaunā ledusskapja – ar dzīvniekiem vai augiem (dzīvnieki pārāk banāli, augi – pārāk krāsaini).
Atkal visu nestāstīšu, bet dvēseles miers drīz atkal mani pameta. Šoreiz mainīt situāciju kļuva daudz grūtāk, jo runa vairs nebija par lietām, bet gan par cilvēkiem. Mani sāka uztraukt, vai cilvēki nedomā kaut ko sliktu par mani. Visvieglākais ceļš bija piezvanīt un noskaidrot. Es varēju izlikties, ka zvanu tāpat vien, un pēc balss saprast, vai manas attiecības ar viņiem joprojām ir labas. Kad es apzvanīšu visus, beidzot varēšu nomierināties un baudīt dzīvi. Sarakstā bija pārsvarā kolēģi, jo man bija bail – ja viņi ir dusmīgi uz mani (iemeslu mana galva varēja izdomāt ļoti ātri), tad drīz man atņems visu – darbu, dzīvokli, pilsētu un manu mieru. Mieru, kura jau kādu laiku nebija.
Tas nebija viegls uzdevums, jo pēc katras sarunas mans saraksts ar cilvēkiem kļuva vēl garāks. Gluži kā kādreiz ar alkoholu – vajadzēja vēl un vēl, un katru reizi es sev solīju – šoreiz es varēšu apstāties un nomierināties. Bet apstājos es tikai dienā, kad kāda kolēģe necēla klausuli, neatbildēja uz manām ziņām un es gulēju zem segas, trīcēju un domāju, ka tūlīt nomiršu, ja viņa man neatzvanīs. Tas bija tīrs vājprāts, kas turpinājās vēl ļoti ilgi.
Kas notika
Man bija kauns kādam pastāstīt par šo visu. Man taču viss ir labi. Neviens nav nomiris, neviens nav mani pametis. Man joprojām ir darbs, nauda, dzīvoklis. Bet es nevaru iziet ārā no mājām, jo katru rītu atveru acis un domāju – es jūku prātā vai tomēr vēl ne? Es saņēmos izstāstīt šo visu savai anonīmajai māsai. Saņēmos paņemt kladi un rakstīt Ceturto soli. Saņēmos lūgties. Pateicoties māsai, es ieraudzīju to, ka neesmu skaidrā (fiziski esmu, bet mana uzvedība ir tīrs vājprāts). Es ieraudzīju, ka kļuvu apsēsts ar sevi, ar dvēseles mieru, ar klusumu savā galvā. Tā bija apsēstība, tikpat liela kā dzeršana vecajā dzīvē. Es cīnījos ar bailēm, cīnījos ar sliktām domām, cīnījos ar apsēstību, kas bija lielāka par mani.
Pateicoties atbalstam, sapratu, ka man vajag atgriezties programmā. Es biju aizmidzis tajā. Biju pārstājis aktīvi darboties, audzēt garīgumu un stiprināt savu apzināto kontaktu ar Augstāko Spēku, un Lielā grāmata brīdina, kas notiek tādos gadījumos. Kādā online sapulcē es atradu jaunu sponsoru. Kad pirmo reizi runājām, sapratu, cik patiesībā sen es biju atstājis novārtā atveseļošanos.
Mēs sākām ar pirmo soli. Atceros, kad tikko atnācu uz AA, es tiešām biju gatavs darīt visu, lai paliktu skaidrā. Tagad es atkal biju tajā punktā, kad biju gatavs darīt visu. Un es biju pārsteigts. Līdz tam domāju, ka mana problēma ir tajā, ka sen neesmu taisījis Devīto soli, kā arī Desmito un Vienpadsmito taisīju ļoti formāli. Taču atklāju, ka es gandrīz neko nezināju par pirmajiem trīs soļiem. Par to, kā mana slimība izpaužas skaidrībā, par to, ka tikai spēks, lielāks par mani, var man palīdzēt. Par to, ka manai dzīvei nav nekāda sakara ar to, kādas man ir attiecības ar citiem cilvēkiem (ko es visu laiku mēģināju uzlabot), ka mana skaidrība ir atkarīga tikai no tā, kādas ir manas attiecības ar Dievu. Es uzzināju, ka tad, kad es palīdzu citiem cilvēkiem, tad, kad es esmu noderīgs un nerūpējos tikai par saviem sīkajiem plāniem, Dievs rūpējas par mani.
Pateicoties sponsoram, Lielā grāmatā pagriezās pret mani ar jaunu saturu – izrādās tā grāmata ir nevis par dzeršanu, bet par skaidrību. Sponsors palīdzēja saprast, ka egoisms ir manā domāšanā: es domāju, ka visam jānotiek tā, kā es gribu, nevis pēc Augstākā Spēka plāna. Un, ja es nesaprotu šo plānu, es, izrādās, kļūstu negodīgs – jo domāju, ka zinu labāk par Dievu. Es agrāk pat iedomāties nevarēju, ka mans savtīgums ir ne tikai tad, kad es mērķtiecīgi manipulēju, bet tad, kad lietoju citus cilvēkus, lai uzlabotu savu garastāvokli vai dabūtu mieru. Un jebkuras manas bailes galu galā atduras pret manu egoismu un savtīgumu.
Kā ir tagad
Divpadsmit soļi mani atkal padarīja par brīvu cilvēku. Šodien es nebaidos sajukt prātā. Es neesmu apsēsts ar dvēseles mieru. Es dzīvoju un vēroju sevi. Katru dienu redzu, kā slimība man liek meklēt vieglākus ceļus – negodīgus un savtīgus. Ja es pats nespēju to saskatīt, man palīdz sponsors. Tikai tad, kad es saprotu savas (un tikai savas) kļūdas, es varu tās atdot Dievam un atkal elpot. Tā saucamā Ceturtā soļa ceturtā sleja ir mans garīgais tilts pie Dieva.
Šobrīd ir pavasaris. Kādu dienu sēdējām ar kolēģiem parkā. Runājām, smējāmies. Es nodomāju – cik viegli ir dzīvot. Un es zinu, ka manā galvā joprojām dzīvo slimība, kas man saka: “Bet var taču vēl labāk? Dari kaut ko!”
Ģ.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.