Vientulība kā ego izpausme

Tāpēc man ir svarīgi vienmēr atcerēties, ka esmu vispirms garīga būtne, un tikai tad seko mana cilvēciskā pieredze.

Nesen pamanīju, ka Latvijas Leļļu teātris šī gada februārī iestudēs izrādi ar nosaukumu “Vientūļība”. Cik trāpīgi noformulēts! Vientulībai ir laba prasme padarīt tās “īpašnieku” tūļīgu, neizlēmīgu, gausu. Un tam pat var nebūt saistība ar rakstura trūkumiem, par kuriem runājam mūsu sadraudzības sapulcēs.

Tas ir emocionāls stāvoklis, kurš palēnām sāk noskaņot arī prātu. Kad tas noticis, cik tad vairs tālu līdz sevis žēlošanai un upura lomas piemērīšanai. 

Topošās izrādes centrā ir veca sieviete, kura dzīvo viena un katru dienu novēro, kas notiek aiz viņas istabas loga. Nojaušams, ka ne jau tajā spiegojošajā, par folkloru kļuvušajā klaču bābas izteiksmē, bet vairāk apcerīgi un teju jau sērīgi.

Apcerīgums, sērīgums un vientūļošanās bija visspožākie ordeņi uz manas lietojošā alkoholiķa uniformas. Atkarības aktīvās fāzes radīts, manis, kā jauna vīrieša čaulā, bija ieslēpies līdzīgs tēls nupat aprakstītajai kundzei: aiz šīs čaulas kluknēja sirms opītis sarkanām, saraudātām acīm.

Kāda spīkera stāstītajā par ego īpašībām un to, kādēļ ego traucē, lai nonāktu pie Pirmā soļa atzīšanas, sadzirdēju vairākas būtiskas atziņas. Pirmkārt, ego savā tīrākajā “agregātstāvoklī” nozīmē nošķiršanos no citiem: no Dieva (Augstākā Spēka), no ģimenes, no draugiem. “Itin kā es esmu vienīgā unikālā persona pasaulē, totāli atšķirīga no visiem pārējiem,” 2012. gadā notikušajā Vīru retrītā Džošuatrī Kalifornijā stāstīja anonīmais alkoholiķis Rons.

“Mana citādība, mans aizkaitinājums un nespēja pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, sakņojas manā ego. Liela daļa no manām disfunkcijām rodas no tā, ka es allaž esmu centies būt kāds cits, nevis tas, kas es patiešām esmu. Tāpēc man ir svarīgi vienmēr atcerēties, ka esmu vispirms garīga būtne, un tikai tad seko mana cilvēciskā pieredze.”

Visi šie pārspriedumi ir ļoti skaisti, bet tā ir tukša džinkstēšana tam, kurš savas dienas izdošanos vai neizdošanos saista vispirms ar to, vai tās gaitā būs iespēja iedzert. Un, ja “paritina” vēl tālāk, tad tā ir tukša džinkstēšana arī tam, kurš vispār turpina apsvērt tādus lielumus kā “izdevusies diena”. Tam, kurš dvēseles mieru spēj [iluzori] sasniegt tikai tad, kad ir izpildīta kaut kāda “obligāto normatīvu” liste.

Vientulība manā pieredzē vienmēr ir bijusi izvēle. Tāpat kā otra galējība: romantisko partneru meklējumi, atradumi un ātrāks vai nedaudz vēlāks attiecību krahs. Līdzīgi kā ar alkohola lietošanu, kad vienā brīdī tiek sasniegta fāze “nevaru dzert, bet nevaru arī nedzert”, arī ar vientulību sasniedzu tādu pašu atskārtu: nespēju būt viens, bet nespēju arī uzturēt attiecības.

Esmu pateicīgs, ka man tika dāvināta iespēja nonākt pie sākumpunkta darbam vispirms ar savu atkarību un pēc tam arī ar savu domāšanu. Dzīve AA sadraudzībā un atveseļošanās principi, kuri man tika iedoti, palīdz labāk saprast savas apzinātās vientūļības saknes un to, kādēļ no to stingrajiem pinumiem savulaik šķita neiespējami atsvabināties. Dzīve sadraudzībā man palīdz ieraudzīt mana ego “sarkano, mirgojošo lampiņu” un tverties pie lūgšanas, lai šis signāls neaizmiglotu manu skatienu uz pasauli un sevi. 

Arī skaidrībā es visai daudz laika pavadu viens un pat apzināti plānoju konkrētas vienatnes sesijas. Taču tā vairs nav bēgšana no cilvēkiem, kā agrāk, bet drīzāk dziļāka ieelpa un garāka pauze, lai pēc tam ar jaunu sparu varētu atvērt durvis un iesoļot telpā: vai tas būtu mājās pie mīļotā cilvēka, darbavietā vai AA sapulcē. Esmu pateicīgs Dievam un Anonīmo alkoholiķu grupām Latvijā un citur pasaulē, ka tas ir iespējams. Ka tas vairs nav tālīns un izmisušas dvēseles izlolots sapnis.

Toms T., alkoholiķis

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.