Kādreiz man patika iztēloties, ka es ļoti smagi strādāju savā astoņu stundu darbavietā. Tādi ekstrēmi uzdevumi kā e-pastu sarakstes ar dažādiem cilvēkiem, nepieciešamība komunicēt ar kolēģiem vai, vēl šausmīgāk, pavisam svešiem cilvēkiem un dedlaini bija nopietns pamats katru vakaru cīnīties par brīvību ar pudeles palīdzību. To taču neviens nevarētu izturēt. Nu, labi, kāda man starpība par to, ko citi var vai nevar. Es nevaru, jo esmu jūtīgāka. Vai arī esmu šausmīgs cilvēks. Tik šausmīgs, kāds vēl nav dzīvojis. Nožēlojams. Vai arī – es esmu izcils cilvēks, tiešām esmu, tikai neviens to īsti nezina. Vai arī zina, bet man nesaka. Vai arī tomēr neesmu…
Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz atzinu pati sev, ka visus šos gadus esmu pat ne strādājusi, bet vergojusi pie alkohola. Oficiālais darbs bija vien sociāli pieņemama izkārtne, jo paralēli katru dienu no rītiem strādāju paģiru virsstundas, bet no pusdienlaika jau sastādīju to-do listi vakara dzeršanai. Gadījās arī reizes, kad visu dienu nostrādāju mājās pilnā slodzē pie pudeles un uz darbu tā arī neaizgāju.
Vēl kādu laiku pēc skaidrības uzsākšanas ar AA programmas palīdzību ieraudzīju pelēko kardinālu, kas stāv aiz vergtura alkohola: “Savtīgums – egocentrisms! Mēs uzskatām, ka tur slēpjas visu mūsu nelaimju saknes. (..) alkoholiķis ir stūrgalvīgas plosīšanās galējs piemērs, kaut gan viņš pats, protams, tā nedomā. Mums, alkoholiķiem, vispirms jāatbrīvojas no šī egoisma. Mums tas jāvar, citādi tas mūs nogalinās.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 52.–53. lpp.)
Lai arī pirmo dienu bez alkohola uzskatu par skaidru savas jaunās ēras robežšķirtni, egoisma vadībā īsākos, tomēr intensīvos gabaldarbos piestrādāju joprojām. Taču šodien man palīdz kāda vecbiedra teiktais, ka visa AA programma ir nemitīga izvēle starp diviem lielumiem – egoismu vai Dievu. Katru dienu. Un beidzot man tiešām patīk mans īstais darba devējs.
Šomēnes “Vīnogā” lasi daudzveidīgus pieredzes stāstus par egoisma tēmu. D. bija pārliecināts, ka viņa problēma ir egoisma trūkums, bet Divpadsmit soļi viņam palīdzēja ieraudzīt citu ainu, par to rakstā “Sarkanais paklājs manam egoismam” (krievu valodā ŠEIT). Savukārt Gunta rakstā “Mana jaunā kalpošanas recepte” atzīst, ka kalpošanā bijusi arī egocentriska un savtīga, taču daudz kas ir mainījies ar Dieva palīdzību (krievu valodā ŠEIT).
O. K. uz sarunu par to, kas ir egoisms, un vai AA programma ir egoistiska, aicināja mākslīgā intelekta botu. Savukārt Al-anon sadraudzības pārstāve raksta par tematu līdzatkarība un egoisms – “Dzīvo pats un ļauj otram”. Tulkojumā no starptautiskā AA žurnāla Grapevine šoreiz raksts “Palīgā! Es esmu sava ego cietumnieks!”. Egocentrisms nav sveša tēma arī Edmundam, kurš uzticējis “Vīnogas” lasītājiem savu dzīvesstāstu “Skriešana pēc rītdienas”. Ja tā ērtāk, klausies “Vīnogu” SoundCloud profilā. Un pēc pieredzes apliecinu, ka rakstīšana “Vīnogai” ir ļoti efektīvs darbiņš egoisma radītu sāpju mazināšanai. Uzraksti savu dzīvesstāstu vai pieredzi par kādu no nākamo mēnešu tēmām:
LŪGŠANAS UN MEDITĀCIJA – līdz 1. aprīlim
PIEŅEMŠANA (GAN SEVIS, GAN CITU) – līdz 1. maijam.