Bez cīņas nav… padošanās

Tas bija vismokošākais laiks – pārliecināties, ka manas idejas nestrādā. Dzert kontrolēti, mainīt vietas, meklēt citas kompānijas, lejuplādēt speciālās aplikācijas. Mainīt apstākļus, nevis mainīties pašam. Kāpēc vismokošākais? Jo šī cīņa prasa laiku un spēku. Bet šodien es saprotu – bez cīņas nav uzvaras. Tik populārais sauklis man “atvērās” savādāk: bez tās mokošās cīņas nav padošanās, tātad nav arī uzvaras, nav atveseļošanās. Laikam citādi alkoholiķis nemaz nespēj: vispirms jāpārliecinās, ka manas idejas nestrādā.  

Arī Anonīmajos alkoholiķos es joprojām mēdzu cīnīties par savām idejām. Piemēram, ir jomas, kuras man vieglāk atdot Dieva rokās, un ir jomas, kur to izdarīt traucē manas idejas. Bet es zinu, ka šī cīņa agri vai vēlu novedīs mani pie uzvaras – manas padošanās. 

Oktobra “Vīnogā” mūsu autori dalās pieredzē par to, kādas ir bijušas viņu cīņas pirms padošanās. Puspasākumi, kas stāvēja starp alkoholiķi un brīvību.  

“Man šķita, ka ar izpratni par alkoholisma dabu, sapulču apmeklēšanu, stingru apņemšanos nedzert un centību noskatīties visas filmas par alkoholismu vajadzētu pietikt, lai paliktu skaidrā.” Alkoholiķe Zita savā rakstā par puspasākumiem nonāk pie secinājuma, ka arī vislabākie nodomi var būt puspasākums. (На русском статя ЗДЕСЬ.) 

Savukārt, alkoholiķe Zelda kādu laiku nevarēja “aizķerties” aiz skaidrības, jau nonākusi Anonīmajos alkoholiķos. Un tad viens notikums, par kuru viņai nācās atzīt sev patiesību, izmainīja visu. Kas tas bija un kā tas palīdzēja uzsākt īstu skaidrību un atveseļošanos, lasiet rakstā “Galīgais solis, lai pasākums izdotos”. 

Lai ilgstoši paliktu skaidrā – arī emocionāli skaidrā, viņai bija jāatsakās no puspasākumiem visās dzīves jomās, ne tikai attiecībā uz alkoholu. “Vai es tiešām esmu gatava atteikties no vecās domāšanas un iet uz visu banku?” Šo jautājumu sev uzdod alkoholiķe Debora rakstā “Visu vai neko”.  (На русском статя ЗДЕСЬ.) 

“Es nevaru vienu reizi par visām izravēt usnes no kartupeļu lauka un cerēt, ka tās tur neatgriezīsies. Tieši tāpat ir ar manu neveselīgo domāšanu un atkarības tarakānu trikiem manā galvā.” Alkoholiķe Kristīne rakstā “Process, nevis pabeigta darbība” atceras par saviem puspasākumiem.  

“Slimība mani pārliecināja, ka neesmu pārāk labs sponsors un ka, iespējams, manas prasmes labāk derēja kalpošanai beisbolā un skautu organizācijā. Papildus tam es nolēmu apmeklēt vakara skolu un iegūt maģistra grādu. Tas bija ideāls attaisnojums neapmeklēt sapulces.” AA žurnāla “Grapevine” autors stāsta par savu ceļu uz padošanos rakstā “Puspasākumu šoseja”. 

Savukārt, alkoholiķis Toms T. atzīstas, ka darbu ar sponsoru uzsāka tikai skaidrības trešajā gadā. Un viņš vairs necenšas atbildēt uz jautājumu, vai tas ir par vēlu vai par agru. Jo tad atkal pastāv iespēja atgriezties puspasākumos un nekonkrētu pārdomu miglā. Par to lasiet rakstā “Treniņš pirms čempionāta”. 

“Bija radusies naiva pārliecība, ka problēma slēpjas konkrētajā šķidrumā, nevis prāta uzbūvē. Tas bija kā mēģinājums pārslēgt kanālus televizoram, kura ekrāns jau ir saplēsts.” Alkoholiķis KS rakstā “Manas vieglākās un maigās metodes” stāsta, kā viņš ļāva savām idejām nomirt. 

Oktobris būs siltāks un gaišāks “Vīnogas” rakstu autoru kompānijā! 

Redakcijas vārdā –

Dmitrijs