Kad “Vīnogas” redkolēģijas sapulcē pacēlās jautājums, kurš rakstīs šī mēneša redakcijas sleju, iestājās neveikls klusuma brīdis.
Lai arī šī mēneša tēma ir ļoti aktuāla daudziem alkoholiķiem, kuri savu atveseļošanos būvē uz Divpadsmit soļu pamatprincipiem un paši raksti izvērtās ļoti spēcīgi un interesanti, nez kāpēc redakcijas slejas rakstīšanai brīvprātīgi neviens nepieteicās. Tā kā pārējie redakcijas kolēģi jau bija devuši nozīmīgu pienesumu šī mēneša “Vīnogas” satura radīšanai, redakcijas slejas saturs krita uz maniem pleciem. Lai arī parasti man ļoti patīk šis darbiņš, šoreiz īsti nezināju, ko lai uzrakstu par septembra tēmu.
Atlīdzināšana (šī mēneša tēma) šķietami ir ļoti pateicīgs izteikšanās temats. Kā nekā mums visiem (kas izsoļojuši Divpadsmit soļus) ir praktiska pieredze ar patīkamiem, neveikliem, citreiz komiskiem un kādreiz arī sāpīgiem un nepatīkamiem atlīdzināšanas aktiem. Tad kāpēc man par to negribas izteikties redakcijas vārdā? Šis jautājums nelika mani mierā, tāpēc mētāju to galvā kā karstu kartupeli, līdz atradu atbildi, kas tāpat kā daudzās citās reizēs, kad veidoju rakstus “Vīnogai”, man atklāja ko jaunu pašam par sevi.
Sapratu, ka atlīdzināšana nav kaut kas abstrakts, nekonkrēts vai kas tāds, kas viegli padodas interpretācijai. Un man tas nepatīk. Piemēram, par Dieva (Augstākā Spēka) tēmu man vienmēr paticis “gudri” diskutēt un izteikties. Tā kā AA literatūra pati to uzsver – Dievs, kā mēs Viņu sapratām –, tad mana sapratne pēc definīcijas nevar būt nepatiesa. Ar atlīdzināšanu ir citādāk. Šajā gadījumā es daudz mazāk varu izpaust savu sapratni par to, ko nozīmē atlīdzināt. Ja es zagu, man ir jāatdod atpakaļ – tieši tik vienkārši un konkrēti. Un te nav vietas, lai spēlētu Dievu, izdomājot savus noteikumus un nosacījumus. Te ir daudz mazāk vietas manai gribai, un mani tas biedē, man tas nepatīk.
Nezinu, kādiem šķēršļiem mūsu autori gāja pāri, rakstot par atlīdzināšanas tēmu, bet raksti ir izdevušies pa pirmo!
Par to, kā Ceturtais solis ļāva paskatīties uz sevi ar citām acīm un labāk sagatavoties patiesai Devītā soļa atlīdzināšanas pieredzei, rakstā “Sava ielas puse. Devītais solis” stāsta Karlīna. Krieviski raksts pieejams ŠEIT.
Anonīmais autors rakstā “Būtu tikai vēlēšanās. Astotais solis”, atskatoties uz savu atveseļošanās procesu, dalās ne vien ar Astotā un Devītā soļa pieredzi, bet arī ar divām svarīgām atziņām, kuras daudzi no mums varētu uztvert kā ļoti vērtīgus padomus. Krieviski raksts pieejams ŠEIT.
Alkoholiķis J. savā dzīvesstāstā “Piedošana ir mana izvēle” stāsta par to, kā disfunkcionāla bērnība pārauga alkoholismā un kā no personīgās elles viņš izglābās ar AA palīdzību.
Savukārt “Beidzot es to varu” ir stāsts pat to, kā atlīdzināt kādam, kurš vairs nav starp mums.
Par atšķirību, atlīdzinot dzērumā un skaidrības laikā izdarītos nodarījumus, rakstā “Devītais solis. Agrāk un tagad” ļoti interesanti dalās alkoholiķis D.
Par to, vai ir iespējams mainīt pagātni ar Divpadsmit soļu palīdzību, pārpublicējumā no Grapevine dalās P. M. no Riversaidas, kamēr Sandija par savu pieredzi ar sponsoriem stāsta rakstā “Mani trīs sponsori”.
Bet tas vēl nav viss! Sākot ar septembri, “Vīnoga” izmēģina jaunu veidu, kā uztvert mūsu saturu. Šajā mēnesī pa pāris rakstiem latviešu un krievu valodā (Sava ielas puse. Devītais solis, Своя сторона улицы. Шаг 9, Piedošana ir mana izvēle, Была бы готовность. Восьмой шаг) ir pieejami arī audio formātā, lai mūsu lasītāji varētu kļūt arī par klausītājiem un paņemt līdzi daļu “Vīnogas” pastaigā, braucot pie auto stūres vai rušinoties piemājas dārziņā.
Paldies, un lai visiem mierīgas šīs dienas.
“Vīnogas” redakcijas vārdā O. K.