Šo sleju gribu sākt ar pateicību. Visiem, kas novērtēja mūsu pirmo jaunā formāta “Vīnogu”, kas dalījās priekā par tās iznākšanu, kas komentēja, kas ziedoja “Vīnogas” atbalstam un, galvenais, kas piedalījās žurnāla satura radīšanā. Tas viss ļoti iedvesmo kalpot tālāk, kalpot vēl labāk. Ir ļoti svarīgi zināt, ka tas, ko mēs darām, ir kādam vajadzīgs un palīdz skaidrībā un vienotībā.
Tieši vienotībai ir veltīts šīs mūsu otrais elektroniskais numurs. Atceros, kad apmeklēju pašu pirmo AA sapulci savā mūžā, kāds no dalībniekiem pienāca man klāt un teica – noteikti aizej uz kādu krievu sapulci, tur tu sajutīsi īsto pacilājumu, īpaši, ja pateiksi, ka esi jaunatnācējs. Es, protams, nodomāju, ka tādējādi man mēģina norādīt – ja reiz esmu krievvalodīgais, man būs ērtāk apmeklēt krievu sapulces. Es arī pamēģināju. Un jā, sajutos tur citādāk – šķita, ka vienotība tur ir gluži ģimeniska. Cilvēki pirms un pēc sapulces daudz vairāk runāja par savu ikdienu un darīja to tā, it kā tiešām būtu radinieki, kā arī sapulces laikā vairāk māja ar galvu, šad tad arī kaut ko iekomentēja (jokojot vai atbalstot runātāju). Man ļoti patika, bet manam raksturam tuvāks tomēr bija nedaudz atturīgāks un varbūt pat vēsāks stils.
Negribu vispārināt vai salīdzināt. Mani pārsteidza kas cits. Ikdienā man bieži jautā, kas es esmu – krievs, latvietis, latviešu krievs, krievu latvietis? Man tas sen vairs nav svarīgi, atbilde arī bieži vien atkarīga no konteksta. Bet Anonīmo alkoholiķu sapulcēs pirmo reizi dzīvē sajūtu to, ka ne valoda, ne etniskā piederība nav šķērslis. Bija sajūta, ka visi runā vienā valodā – nezinu, varbūt dvēseles valodā vai patiesības valodā. Tur es sajūtu to, ko vienmēr gribēju sajust ikdienā – ka valoda kļūst otršķirīga, bet pirmajā plānā izvirzās pats cilvēks ar savu unikālo pieredzi, kas var palīdzēt citiem. Es joprojām domāju, ka mūsu sadraudzība ir absolūti unikāla šajā ziņā.
Šajā “Vīnogā” mēs gribējām apkopot mūsu brāļu un māsu pieredzi par dažādu grupu apmeklējumu.
Guntars, kura dzimtā valodā ir latviešu, dalās, kā sāka apmeklēt krievu sapulces un kāpēc dara to joprojām. Savukārt, Katja stāsta par to, kā pēc pārcelšanās uz Latviju no Sanktpēterburgas sāka apmeklēt sapulces latviešu valodā, nezinot nevienu vārdu latviski (raksts krievu valodā lasāms šeit).
Oskars atceras sapulces Stokholmā, kur viņš uzsāka savu skaidrību, un to, kā pēc tam mēģināja pieņemt citādāku Latvijas AA, kurā nedrīkst pieminēt alkoholisko dzērienu markas un atcerēties alkohola lietošanas baudas momentus. “Viss, kas man vajadzīgs, ir pareiza adrese,” saka Andris, kurš stāsta par sapulču pieredzi ceļojuma laikā uz Spāniju, kur kādā no sapulcēm viņš nesaprata gandrīz ne vārda, bet klausījās ar sirdi un palika skaidrā (tulkojums krievu valodā pieejams šeit).
Laikā, kad Latvija centās atgūt neatkarību un kļūt par patstāvīgu valsti, kad valodas jautājums bija īpaši saasināts, kaut kur fonā viens latviešu alkoholiķis uzrakstīja otram latviešu alkoholiķim zīmīti “Vajag krievu sapulces.” – Aivars E. atceras, kā Latvijā aizsākās krievu sapulces (raksts krievu valodā šeit). Savukārt, Jeļena stāsta mums par to, kā veidojas “Vīnoga” krievu valodā un kā viņai personīgi tas palīdzēja izjust AA vienotību.
“Ārsts man teica, ka jāiet pie Anonīmajiem alkoholiķiem. Prasīju ārstam – cik ilgi? Viņš atbildēja – visu mūžu.” Mūsu “Vīnogas” tradīcija – jauns dzīvesstāsts – šoreiz no Irēnas, kas šogad nosvinēja 30 gadus skaidrā.
Lai patīkama lasīšana! Un atcerieties, ka arī jūsu pieredze vai kļūt par “Vīnogas” saturu!
Redakcijas vārdā Dima