Par to, ka anonimitāte ir kritiski svarīga mūsu brālības (vai māsības – dzimumu un visu citu veidu vienlīdzība kā nekā) sastāvdaļa, norāda mūsu nosaukums. Ne velti mēs neesam godīgie, skaidrie vai garīgie, bet gan Anonīmie alkoholiķi.
Vai šis nosaukumā iekodētais anonimitātes jēdziens ir visas mūsu kustības stūrakmens? Anonimitāte ir diezgan abstrakts jēdziens. Jo īpaši tas var samulsināt jaunatnācēju. Mēs taču sapulcēs nesēžam maskās un nedalāmies savos stāstos ar elektroniski izkropļotu balsi kā Anonymous hakeru grupējums. Es pazīstu Jāni, Pēteri un Baibu no savām AA sapulcēm un zinu, ko viņi dara tur, ārpasaulē. Arī saviem tuviniekiem – normīšiem – neslēpju, ka esmu anonīmais alkoholiķis. Tad ko šī anonimitāte īsti nozīmē?
Reiz savam sponsoram, kurš ir dikti gudrs AA vēstures pazinējs, uzdevu jautājumu, kāpēc, viņaprāt, Anonīmie alkoholiķi kļuva par tik plaši atdzītu pasaules fenomenu, kamēr Oksfordas grupa, no kuras idejām izauga AA, ir zudusi, vismaz kā plaši pieejama palīdzības sistēma. Nedaudz padomājot, sponsors atbildēja, ka, viņaprāt, iemesls Anonīmo alkoholiķu globālajam veiksmes stāstam ir AA Divpadsmit tradīciju esamība un pieturēšanās pie tām. Līdz tam es maz pievērsu uzmanību AA tradīcijām, bet pēc šīs sarunas no tiesas aizdomājos par to, kāda tradīcijām ir nozīme mūsu organizācijas pastāvēšanas kontekstā. Nedziļinoties detaļās (to jums palīdzēs izdarīt šī mēneša raksti), nonācu pie secinājuma, ka tradīcijām ir vitāli svarīga loma, kāpēc mēs katrā pasaules nostūrī varam atrast AA grupu. Mani visvairāk uzrunāja tieši Divpadsmitā tradīcija: Anonimitāte ir visu mūsu tradīciju garīgais pamats, kas vienmēr mums atgādina, ka principi ir svarīgāki par personībām.
Principi ir svarīgāki par personībām – katru reizi, kad mans ego ir ārpus kontroles, mēģinu atcērties šos vārdus, un, kad tiem sekoju, man vienmēr kļūst vieglāk.
Šī mēneša tēma – anonimitāte.
Rakstā “Galējībām – nē!” autors ar vairāk nekā 32 gadu ilgu skaidrību dalās savā izpratnē par anonimitātes principiem un, cita starpā, pievērš mūsu uzmanību arī Vienpadsmitās tradīcijas teksta niansēm, kā viens vārds var mainīt visas tradīcijas būtību.
Lai labāk saprastu mūsu organizācijas anonimitātes principu, lieliski noderēs AA līdzdibinātāja Bila V. raksta “Kāpēc Anonīmie alkoholiķi ir anonīmi” fragments.
Kā, ejot laikam, mainās anonimitātes izpratne, rakstā “Cik anonīma vēlos būt?” dalās alkoholiķe Penija P.
Vai Vispārējās kalpošanas pārstāvji, kas, darbojoties VKP amatos, norāda pilnu vārdu un uzvārdu, pārkāpj vai nepārkāpj anonimitātes principu? Kādi ir VKP izaicinājumi tieši anonimitātes principa ievērošanā? Par šiem jautājumiem lasiet rakstā “VKP un anonimitāte: kāpēc ar pilnu vārdu un uzvārdu?” (raksts krievu valodā lasāms ŠEIT).
Kā katru mēnesi publicējam dzīvesstāstu. Tatjana atklāti stāsta par iepriekšējās dzīves apburto apli: “…vīrs mani sita – es dzēru, es dzēru – viņš mani sita, viņš sita – es dzēru…” Par to, kā viņai izdevās izrauties no šādas dzīves, lasiet rakstā “Pareizās prioritātes”.
Vēl šomēnes raksts “Kā es ārējas trauksmes apstākļos saglabāju iekšēju mieru?” (krievu valodā lasiet ŠEIT) – sešu alkoholiķu stāsti, kā viņiem izdodas tikt galā ar ārējās pasaules turbulencēm.
Paldies, un lai visiem mierīgs šis laiks.
Autors anonīms