Krīze nav kļūda

Negribu iet uz sapulci. Netaisos nevienam zvanīt. Nespēju lūgt. Gribu palikt mājās, skatīties seriālus un stumt vaigos kaut ko neveselīgu. Bet dzert es netaisos, tā ka viss OK.

Pazīstami? Tad, iespējams, šī mēneša “Vīnoga” par tēmu “Krīze AA programmā” tapusi tieši tev. Un tu neesi viens, tu neesi viena savās sajūtās. Mēs visi, ieskaitot AA līdzdibinātāju Bilu V., esam to piedzīvojuši un, ļoti iespējams, piedzīvosim atkal. Krīze nav kļūda. Tā ir dabiska parādība, kas līdzīgi kā ziemas apnikums jāpiedzīvo, jāizdzīvo un jāpārdzīvo, lai nonāktu jaunā pavasarī, vai varbūt pat uzreiz vasarā. Jo brīnumi notiek.

Viens no jaudīgākajiem Bila V. rakstiem ir tieši par krīzi AA programmā ‒ “Nākamais atskaites punkts: emocionālā skaidrība” (latviski pieejams šeit). Šajā rakstā Bils V. atzinās, ka pēc daudziem skaidrībā aizvadītiem gadiem viņš piedzīvoja tādu depresiju, kas viņu gandrīz sagrāva. Atvieglojums nāca līdz ar atklāsmi, ka cēlonis ir atkarība – gandrīz absolūta – no cilvēkiem un apstākļiem, lai tie nodrošinātu viņu ar atzinību, drošību u. tml. “Kad man neizdevās šīs lietas iegūt saskaņā ar manām perfekcionista prasībām un sapņiem, es mēģināju tās izcīnīt. Līdz ar sakāvi nāca arī mana depresija.”

Arī citviet AA literatūrā runāts par krīzi programmā. Piemēram, šeit: “Mēs visi bez izņēmuma reizēm esam spējuši lūgt, tikai sasprindzinot visu savu gribu. Reizēm ir vēl sliktāk. Mūsu slimīgā iekšējā pretestība ir tik liela, ka mēs vienkārši nelūdzam. Ja tā gadās, nevajag sevi pārāk nosodīt. Mums vienkārši jāatgriežas pie lūgšanām, cik drīz vien iespējams, darot to, par ko esam pārliecināti, ka tas ir labi darīts.” (“Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, 101. lpp.)

Mēs visi bez izņēmuma… 

Arvīds, kurš skaidrā ir no deviņdesmito gadu sākuma, rakstā “Krīze parastā” atzīst, ka krīzes piedzīvo, jo neseko programmai par visiem simts procentiem. (По-русски статья ЗДЕСЬ). Inguna rakstā “Ko man ir iemācījusi ilgstoša skaidrība” pastāsta, ka aizvainojumu dēļ uz citiem sadraudzības biedriem viņai ir ienācis prātā sapulces vairs neapmeklēt, bet tā var kaitēt tikai vienam cilvēkam – pašai sev.

Saari no Somijas ir jau 22 gadi skaidrā, bet viņa šobrīd piedzīvo tieši to, par ko rakstīts “Divpadsmit un Divpadsmit” – viņa nespēj lūgt Dievu. Tomēr Saari nav pametusi sadraudzību, jo “kopā mēs spējam panest to, no kā cilvēks vienatnē salūztu”. Lasi šeit: “Caur sāpēm uz pieņemšanu. Saari stāsts.”

Savukārt raksta “Manas skaidrības otrā elpa” autore Jekaterina ir tikusi pāri savai pirmajai skaidrības krīzei un apstiprina – brīnumi patiešām notiek. (По-русски статья ЗДЕСЬ).

Kā ķirsīti uz kūkas piedāvājam kādas mūķenes alkoholiķes stāstu, kas tulkots no žurnāla “Grapevine”. Ko vēl AA var iemācīt mūķenei, kura vairāk nekā 10 gadus intensīvi nodevusies reliģiskām praksēm? Lasi rakstā “Bet man jau ir Dievs”.

Kad man uznāk grūtumiņš, es daru gudri, ja nekavējoties par savām sajūtām padalos – sapulcē vai privāti kādai AA uzticības personai. Tas ir Pirmais solis, tā ir palīdzības lūgšana, atzīstot, ka es viena, ar savu lielo galvu, (pagaidām vēl nepiešķirtajiem) Triju Zvaigžņu ordeņiem un mākoņus bakstošo degunteli, netieku galā, ka īstenībā viss nav OK. Brīnumi notiek katru reizi.

Redakcijas vārdā ‒

Debora